Acetilēns, amonjaks, ūdeņradis, propāns, propilēns un metāns – tās visas ir uzliesmojošās gāzes, ko sauc arī par deggāzēm. Kad šīs gāzes samaisa ar oksidējošu gāzi un nodrošina aizdegšanās avotu, tās deg.
Turpmākajā diagrammā ir redzamas uzliesmošanas koncentrāciju robežvērtības atmosfērā, ko veido gaiss. Oranžās joslas atspoguļo deggāzu procentuālo diapazonu, kurā pastāv īpašs ugunsgrēka vai eksplozijas risks.
Pieaugot deggāzes procentuālajai attiecībai, palielinās ugunsgrēka risks. Kad koncentrācija ir pārsniegusi augšējo robežvērtību, gaiss ir piesātināts ar gāzi un aizdegšanās iespēja samazinās.
Slēgtās vietās pat mazs daudzums izplūstošas deggāzes var veidot aizdedzināmu maisījumu – ja apstākļi tam ir labvēlīgi. Savukārt ārpus telpām atklātās vietās vai plašās darba telpās ar labu dabisko ventilāciju pastāv tikai neliels aizdedzināšanas apakšējās robežvērtības sasniegšanas risks.
Deggāzu noplūde var veidot aizdedzināmus maisījumus ar apkārtējo gaisu un izraisīt ugunsgrēku vai eksplozijas. Šī iemesla dēļ dažas deggāzes tiek odorizētas (tām pievieno smaku izdalošu vielu), atvieglojot noplūžu konstatēšanu.